Archive for the ‘Afiša’ Category

California Dreamin`

rež. Kristians Namesku ( Cristian Namescu) 2007

155 min

Rumānija

Jaunais Rīgas teātris, mazā zāle
pirmdien, 7.jūnijā, plkst. 19.00

Austrumeiropas stereotipi un realitātes pārspīlējums.

Sezonas pēdējo lekciju lasīs Normunds Naumanis

Kadrs no filmas

Filma sevi pieteica Kannu filmu festivālā iegūdama balvu sadaļā Un certain regard.


Darbība risinās Kosovā 1999 gadā. Amerikāņu jūrnieku vilciens braucot cauri mazpilsētai tiek apturēts un stacijas priekšnieks atsakās to laist tālāk. Dažādo kultūru un principu izpausmes ir pamats, lai risinātos saspringta darbība. Apmulsusī mazpilsēta tiek atainota pārspīlējumā un stereotipu atklājumā. Mazpilsētas politiskā elite cenzdamās radīt pēc iespējas labāku iespaidu ASV jūrniekiem, piemirst par savu pašlepnumu. Starp jauno Moniku un kādu no jūrniekiem veidojas filigrāns mīlas stāsts. Filma raksturojama kā krāšņa un dinamiska. Atainojums ir Austrumeiropu pārspīlējošs, kas rada divdomīgu humoristisku noskaņu, kas caurvij visu filmu.

Režisors Kristians Namecku bija Rumāņu kino uzlecošā zvaigzne, viņš gāja bojā filmas California Dreamin` montāžas periodā. Tomēr filma ieņem stabilas pozīcijas gan Rumāņu, gan Eiropas kino.

Trailer


New York, I love You

Jaunais Rīgas teātris, mazā zāle
pirmdien, 31. maijā, plkst. 19.00

newyorkiloveyou


Kinoalmanahi – nabadzības apliecība vai labo ideju smilšu kaste?
Projekts “almanahs” – vai īsfilmu apkopojums pēc formālas līdzības (tēma, tēls, ideja, lozungs) vienmēr vainagojas panākumiem? Kur ir almanahu komplektēšanas problēmas un bīstamības? Kāpēc un vai vispār šo formu var vērtēt par atsevišķu kino žanru? Vai ir kāda ideālā kinoalmanaha formula? Kādi dramaturģijas mehānismi visbiežāk darbojas un tiek ekspluatēti kinoalmanahos?

Normunds Naumanis stāsta par kinoalamanahu vēsturi un attīstību.
Vizuālais materiāls – pasaules kino nomā populārie pilsētu-leģendu
suvenīralmanahi Paris, I love You (2006) un New York, I love You (2009).
Tiks demonstrētas arī filmas New York, I love You gala versijā neiekļautās Andreja Zvjaginceva un Skārletas Johansones kino noveles, kuras tika izņemtas sava pārlieku lielā “mākslinieciskuma” (excess art-house) dēļ.

Gobu ielā 5150

Jaunais Rīgas teātris, mazā zāle
pirmdien, 17. maijā, plkst. 19.00

Lekciju lasīs režisors Aiks Karapetjans
ormes4

Gobu ielā 5150 (5150, Rue Des Ormes), 111 min., 2009., rež. Eriks Tesjē

Jauns vīrietis ceļā no kino skolas nokrīt no sava riteņa un dodas uz tuvāko māju, lai palūgtu tās saimniekiem atļaut nomazgāt asiņainās rokas, nenojauzdams, ka nejauši izvēlētās mājas ģimenes galva viņu nostādīs liktenīgas izvēlas priekšā…
Iespējams šīs filmas netipiskā spēle ar šausmu filmu žanra konvencijām ir iemesls, kāpēc tā ir kļuvusi par sensāciju dažādos festivālos. Nenoliedzami filma 5150 Gobu ielā ir īpaša ar savu oriģinalitāti, interpretējot vienu no šausmu žanra izplatītākajiem sižetiem un atklājot filozofisku jautājumu par labā un ļaunā līdzāspastāvēšanu.

Karkasi

Jaunais Rīgas teātris, mazā zāle
pirmdien, 10. maijā, plkst. 19.00

režisora Dāvja Sīmaņa ievadlekcija

carcasses

Karkasi (Carcasses) 2009.  72 min. rež. Denis Côté

Pēdējā dekāde Kanādas filmu ir parādījusi spēcīgu art-house dokumentālā kino izaugsmi. Jau tradicionāli šeit tapušās filmas ir bijušas saistītas ar eksperimentiem un mēģinājumiem savienot dokumentālo žanru ar citiem. Pakāpeniski izveidojies stiprs režisoru kodols – Gajs Madins, Alans Cveigs, Velkrovs Ripers u.c., kas ir spēlētāji arī pasaules kontekstā. Filmas „Karkasi” režisors Denī Kots drīz gatavojas pievienoties tiem, jo uzskatāms par kanādiešu kino uzlecošo zvaigzni. Nebaidoties savienot realitāti ar Verneram Hercogam raksturīgu dokumentālo inscenējumu, savā jaunākajā filmā viņš stāsta par kādas Kvebekas automašīnu izgāztuves vadītāja Žana – Pola Kolmora sadursmi ar jaunu realitāti – četru ar Dauna sindromu slimu jauniešu ierašanos, meklējot patveršanās vietu. Filma piesaista ar savu specifisko kinematogrāfisko risinājumu, bet vienlaikus atklāj arī kādu mūsdienās gandrīz nenotveramu cilvēcības līmeni.

Animācijas Filmu Programma, Edmunda Jansona lekcija

26. aprīli, plkst 19:00, Jaunajā Rīgas Teātrī, mazajā zālē

Programmā:
Raiena Larkina filmas:Syrinx(1965); Street musique(1972); Walking(1969)

Krisa Landrehta filmas: The end(1995); Bingo(1998); Spine(2009); Ryan(2004)

Kadrs no Raiena Larkina filmas.

Raiens Larkins (Ryan Larkin) Kanādas Nacionālajā Filmu Centrā parādījās 60. gadu sākumā. Un tuliņ pat kļuva par vienu no spožākajām zvaigznēm šajā kreatīvajā laboratorijā. “Times” viņu dēvēja par animācijas Franku Zapu un Džordžu Harisonu. 69. gada filma ” Walking” nominēta Oskaram, 72. gada ” Street musique” nostiprina zvaigznes statusu. Bet ar to arī beidzas augšupceļš.
Kompleksi un traumas, alkohols, atkarība no kokaina. Tālāk uzlecošā zvaigzne virzās pa diametrāli pretēju trajektoriju. “Es vairs nevarēju taisīt filmas, es pazaudēju radošo garu.”
2003. gadā Kriss Landrehts (Chris Landreth) pēc filmām “Bingo” un “The End” jau bija atradis savu rokrakstu, un nodefinējis žanru - psihoreālisms animācijā. Landrehta filmu varoņu vizuālo tēlu veido viņu psiholoģisko stāvokļu un emociju tieša vizualizācija. Tēli kuru ķermeņi šķiet apgriezti ar oderi uz āru.
2004. gadā Landrehts izveido dokumentālu animācijas filmu “Ryan”. Tā balstīta uz intervijām ar animācijas “kritušo enģeli”. Šeit Landrehtam raksturīgais psihorealisms ir atradis ideālu izpētes objektu.
2004. gadā filma saņēma Oskaru par labāko animācijas īsfilmu.